Mehmeta Akifa Ersoija dzejolis Çanakkale .. "Es to esmu klausījies daudzas reizes, laipni lūdzam jūs"

TO CANAKKALE MARTYRS

kas tas par iekaisušo kaklu? Vai jums šajā pasaulē ir dzīvesbiedrs?
Tiek ielādētas četras visblīvākās armijas
Uz Marmāru, lai atrastu ceļu no kalna
Neliela zeme, kuru ieskauj cik flotes.
Kāds nekaunīgs nicinājums, ka apvāršņi ir slēgti
Kur - ar brutalitāti, ko viņš parādīja "šis ir eiropietis!"
Saydirir- plēsonīgs, bezjēdzīgs hiēnu puduris
Ja ir, viņš ir atnācis un atvēris savu cietumu vai kafejnīcu.
Vecā pasaule, jaunā pasaule, visi cilvēki
Tas vārās kā smiltis, Tiesas diena, Patiesības spriedums!

-

Tā priekšā stāv septiņas klimatiskās pasaules,
Jūs meklējat Ostralia, Kanādā.
Sejas ir dažādas, valodas, ādas ir krāsainas,
Ir vienkāršs atgadījums; zvērības ir vienādas.
Kāds hinduists, kāds kanibāls, kāds es nezinu, kādas nepatikšanas
Ziniet, arī tunzivis ir nežēlība, šis apkaunojošais iebrukums.
Ak, vai nav divdesmitā gadsimta, šī cēla būtne,
Tas ir pamatoti nožēlojami neatkarīgi no tā, cik iecienītu ir.
Vemtais Mehmetčiks mēnešiem ilgi stāvēja viņa priekšā,
Viņš nepieklājīgi izlēja vēderā noslēpumu.

-

Ja maska ​​nebija saplēsta, šī seja mums joprojām bija katastrofa.
Asiņainā patiesība, ko sauc par civilizāciju, ir nekaunīga!
Tad klients esbap par iznīcināšanu nolādētajos
Tas ir tik lieliski, ka katrs no tiem iznīcina īpašumu.
No otras puses, motīvi sagrauj prātu,
No šī brīža zemestrīces ir cēlušās,
Bumbas zibens nolaižas no jūsu smadzenēm un katras tranšejas,
Tas lauvu kareivis dzēš uz krūtīm.
Tūkstošiem kanalizācijas zem zemes ir elle
Simtiem vīriešu nodedzināja katrs izmestais kanalizācijas kanāls.

-

Debesis pazeminot nāvi, zeme mirušā izvirdumā,
Kāds viņš ir drausmīgs tips.
galva, acs, stumbrs, kāja, roka, žoklis, pirksts, roka, pēda
Šķīrušies grēdas un ielejas, lietusgāzes.
Tās nicināmās rokas, kas tērptas bruņās, izklīst,
Zibens plūdi, liesmu plūdi.
Tas dod uguni atvērtajām lādēm,
Neskaitāmas lidmašīnas, kas pārvietojas barā.
Šāviņi biežāk lija lodes nekā lielgabalu šautenes
Noskatieties, kā varonīgā armija smejas par šiem draudiem.

-

Ne tērauda bastioni, ne Siners nevēlas no sava pretinieka,
Vai tas tiks ņemts ticības krokas priekšā jūsu krūtīs?
Kāds spēks viņu sagraus?
Tā kā tā ir dievišķā iekārta, teksts ir nocietinājums.
Iesaiņoti, nolaisti pozīcijas i stiprinājumi,
Sun-i-fishar nevar atturēties no cilvēka apņēmības.
Ja šīs krūtis ir Hīdas mūžīgais kalps
Viņš teica: "Mans sun-i bedi, netrampini to."
Es runāju par Asım paaudzi! iedragāta patiesība,
Šeit viņš negāja savu godu, viņš netramdīs!

-

šaubu kopums, paskaties uz kalniem, akmeņiem,
Uz Zemes, ja viņš nepaklanās, viņš sāk saliekties.
Viņš guļ nošauts un izstiepts uz nevainojamas pieres,
Ak Kungs, kādas saules riet pusmēness!
Ak, viņš nokrita zemē par šo zemi, kareivis!
Ja senči nokāptu no debesīm un to noskūpstītu, tas pieskartos viņa tīrajai pierei.
Cik liels tu esi, ka tavas asinis glābj Tahhid,
Bedra lauvas bija tikai tik krāšņas.
Kurš izraks makeri, kas jums nebūs par šauru?
"Apglabāsim jūs vēsturē!" Ja es saku, tu nederēsi.
Ar šo grāmatu nepietiek jūsu izmantotajai edvarai,
Tikai mūžība padarīs jūs uzticīgus.

-

Ja es tev uzlikšu Kaaba uz galvas, sakot, ka tas ir akmens,
Pat ja es dzirdu savas dvēseles atklāsmi un nododu to tās akmenim.
Tad, ja es ņemšu debesu kupolu, rida vārdā,
Ja es viņu ar visu žēlsirdību pievilku pie viņa asiņojošā sarkofāga,
Pat ja es atsitos pret atvērto Ebr-i Nisana kapu, griestiem
Es vēlos, lai es varētu pagarināt Süreyya ar septiņām lampām no turienes.
Jūs esat pārklāts ar asinīm zem šīs lustras
Ja es atnesu mēness gaismu, kamēr es guļu
Ja es gaidīšu līdz augšāmcelšanai, piemēram, tavu kapu
Ja es lebrizētu tavu lustru ar dienas fajr
Ja es sakratīšu aizsegtos mauru vakarus,
Tavā atmiņā nevaru teikt, ka es varētu atkal kaut ko darīt.

-

Jūs, kas esat pēdējā cilvēku tauta, salauzāt savu stāvokli.
Saladins, tavas dziesmas mīļākais sultāns
Jūs to darījāt kā Kılıç Arslan, apbrīnojot
Vilšanās, aplenkot un apslāpējot islāmu
Jūs salauzāt dzelzs apli uz krūtīm
Tu, tavs vārds, kas ceļo kopā ar tavu dvēseli
Ja tevi apglabātu pelnos, tu diemžēl pārplūstu!
Šie apvāršņi pie jums nenāk, šis džihāds jūs neaizvedīs!
Ak, mocekļa dēls, neprasi man mocekli, makber
PRAVIŠIS stāv ar atvērtu plaukstu pret tevi...

-

aglomerācija: aglomerācija
sun-i fiver: ko dara cilvēks
lebriz
iclal: spēks un varenība